Daugavas loki. Laivošana no Krāslavas līdz Slutiškiem ~ 30 km

Krāslava.Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. – Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils – Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve. Krāslavu no laivas var atpazīt gan pēc blīvās apbūves, gan arī tilta pār Daugavu.

Adamovas krauja. Aizsargājams ģeoloģisks piemineklis – viena no garākajām (ap 1,7 km) un augstākajām (25 – 35 m) Daugavas kraujām. Tā veidojusies sānu erozijas rezultātā, Daugavas ūdeņiem noskalojot Daugavas pamatkrastu Adamovas loka ziemeļdaļā. Vienā virzienā Adamovas dabas taku izejam pa kraujas augšdaļu, otrā – pa tās piekāji. No takas augšdaļas skatu punktiem un ainaviskajām stigām apjaušams Daugavas senielejas varenums. Vietās, kur krauju pāršķeļ dziļās sānu gravas, var novērot (īpaši – bezlapu periodā) nelielus atsegumus. Tajos parādās nogulumi, kas radušies pēdējā apledojuma laikā. Pavisam nelieli smilšakmens slāņi atsedzas (zemākā ūdens līmenī) arī pie pašas upes un ir redzami no laivas. Gravās un kraujas nogāzēs notiek aktīvi ģeoloģiskie procesi, tādēļ vietām novērojami noslīdeņi. Tie rodas ilglaicīga mitruma (lietus vai avota ūdeņi, sniega kušanas laikā) apstākļos, noslīdot atsevišķiem nogāžu fragmentiem. Adamovas kraujas piekājē apskatāms no Skandināvijas ar ledāju atnestais dižakmens, kura apjoms ir 11 m3. Pēc sastāva tas ir daļēji metamorfizēts lielgraudains ragmāņa granīts. Netālu aug apse, kuru veido pieci stumbri un dižozols, kura apkārtmērs sasniedzis gandrīz četrus ar pusi metrus. Apskatāms arī avots. Lapu koku mežs ar vecajiem ozoliem un liepām, liela izmēra kritalām, sausokņiem un citiem dabiskam mežam raksturīgiem elementiem, ir aizsargājams biotops. Biologi to sauc par nogāžu mežu. Ap 1,6 km garā Adamovas dabas taka iepazīstina ar Adamovas krauju un tās apkaimē esošajām dabas vērtības. Takas sākums meklējams pie autostāvlaukuma, no kura paveras plašs skats uz Krāslavu un Daugavas senieleju. Taku visērtāk izstaigāt pirms laivu brauciena, piestājot autostāvlaukumā pirms pašas Krāslavas. No laivas pati taka nav redzama!

Skerškānu sala. Precīzāk – salu grupa, kas parādās zemākā ūdens līmenī. Salas veidojušās upes nestajiem sanešiem (smilts, grants) izgulsnējoties vietā, kur upē daudz laukakmeņu, kas maina straumes ātrumu un virzienu. Apkaimē, atkarībā no ūdenslīmeņa, – straujteces un krāces. Apbraucam pa kreisā krasta pusi.

Sproģu avotcirku gravas ir vienīgais šāda veida ģeoloģiskais piemineklis (aizsargājams) dabas parka teritorijā. Atrodas Skerškānu (Adamovas) loka dienviddaļā. Ap 1,5 km garā un līdz 35 m augstā Daugavas kreisā pamatkrasta nogāzē (70 – 450 m platā joslā) ir izveidojies dziļu erozijas gravu un aktīvu avotu sakopojums, kas ieslēpts nogāžu mežu (aizsargājami biotopi) zaļajā lapotnē. Vietām redzami avotcirki – bļodveida pazeminājumi upju vai pauguru nogāzēs, ko veidojuši avotu ūdeņi iežu vai ledāja nogulumu izskalošanas rezultātā. Sproģu gravas vislabāk „atklājas” bezlapu periodā. No laivas redzams tikai ar veģetāciju blīvu apaugušais Daugavas pamatkrasts un nezinātājs šim objektam visdrīzāk pabrauks garām!

Aizvējiņu pilskalns. Daugavas un tās sānu gravu veidotais reljefs, vietas nošķirtība, kā arī iespēja labi pārskatīt upi abos virzienos, bija daži no iemesliem, kādēļ šeit izveidojās viena no senajām cilvēku dzīves vietām – Aizvējiņu pilskalns. Tas atrodas grūtāk pieejamā vietā – Daugavas kreisajā pamatkrastā starp divām dziļām upes avotgravām, ~ 4,5 km lejpus Krāslavas – Skerškānu (Adamovas) loka dienviddaļā. Pilskalna augstums virs tuvākās apkaimes ir 35 m, plakums – 70 x 55 m. Tajā atklāts 0,9 m biezs kultūrslānis ar švīkotās keramikas lauskām. Pilskalns bijis apdzīvots no I g.t.p.m.ē. līdz mūsu ēras I g.t. vidum. Aizvējiņu pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Ja ir vēlme objektu saskatīt dabā, tad labs orientieris ir Skerškānu mājas, kur piedāvā tūristu izmitināšanu u.c. pakalpojumus (izvietotas norādes). Aizvējiņu pilskalnu no kopējā Daugavas pamatkrasta nezinātājam ir grūti atšķirt.

Užingoras smilšakmens atsegums. Meklējams Zvejnieku loka ziemeļrietumdaļā, Daugavas labajā krastā starp Užinkalnu un Užingorsku. Atseguma garums un augstums atkarīgs no ūdenslīmeņa Daugavā. Ap 350 mlj. gadus vecos Devona perioda smilšakmens slāņus (~ 1,5 m augsti) brūnā krāsā iekrāsojuši dzelzs savienojumi.

Veckaplava. Veckaplava ir skrajciems Daugavas kreisajā krastā, Krāslavas novada Kaplavas pagastā starp Kaplavu un Lielborni. 17. gs. tās iedzīvotāji gāja bojā mēra laikā. Vieta nepalika tukša, tādēļ šeit uz dzīvi apmetās baltkrievi. 1810. g. miestā atradās 16 dzīvojamās mājas, bija izveidota pagasta pārvalde, tiesa, cietums, baznīca, sinagoga, trīs tirgotavas un krogs. 20. gs. sākumā nozīmīgs satiksmes līdzeklis bija t.s. Dinaburgas tvaikonis. 1932. g. Kaplavai piešķir ciema statusu. Pēc Otrā pasaules kara 2 km austrumos izveidojas jauns centrs – t.s. Prauliņi, kurus vēlāk pārdēvēja par Kaplavu, bet vecā Kaplava ieguva Veckaplavas vārdu. Mūsdienās Veckaplava ir klusa vieta ar dažām mājām. Veckaplavas zvejnieku – zemnieku sētu grupa ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Lielākā celtne ir Kaplavas Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo baznīca. Pareizticīgo draudze Kaplavā nodibinājās 1794. gadā. Pirmā baznīca bija neliela un „nabadzīga”, tādēļ 1894. – 1895. g. par ziedojumiem uzsāka jaunās – tagad redzamās baznīcas celtniecību. 1998. g. dievnamā atklāta dīķa naktssikspārņu Myotis dasycneme aukļkolonija. Skaists skats uz Veckaplavu paveras no Daugavas kreisā pamatkrasta augšdaļas, kur to šķērso ciemā iebraucamais ceļš. Laba ainava atklājas arī no upes pretējā – labā krasta un no laivotāju skatu punkta. Iepretim Veckaplavai Daugavas labajā krastā (Augustiniški) atrodas – plostnieku – zvejnieku sētu grupa, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā ēkas atrodas sliktā stāvoklī. Iespējams, ka vecākā varētu būt saglabājusies no 19. gs. No laivas tās grūtāk saskatāmas.

Kaplavas sala. Atrodas iepretim Kaplavai. Šajā maršruta posmā – viena no lielākajām salām lejpus Krāslavas. Upē laukakmeņi, tādēļ salas apkaimē vērojamas straujteces un krācītes.

Vecračinas pilskalns. Atrodas Daugavsargu loka ziemeļaustrumu daļā, Daugavas labajā krastā. Domājams, ka bijis apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. Plakums daļēji nopostīts, iekārtojot tajā vecticībnieku kapsētu. No laivas pilskalnu grūti atpazīt uz kopējā upes pamatkrasta.

Slutišku vecticībnieku sādžas vietā 15. – 17. gs. atradās apmetne un kapsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā šeit atrada lietuviskas izcelsmes senlietas. 17. gs. otrā pusē Latvijā ienāca krievu vecticībnieki, kas glābās no reliģiskās vajāšanas etniskajā dzimtenē. Tie nezināja par apmetnes esamību, tādēļ savas mājas uzcēla uz senajiem kapiem. Mūsdienās Slutiškiem ir sādžas tipa plānojums ar Latgales novadam raksturīgām ēkām ar apdarinātiem logiem, rotātām durvīm un ažūrām fasādēm. Slutišku vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. Šeit jānoklausās muzeja gida stāstījums. No Daugavas ielejas pamakrasta augšdaļas paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Dienvidu virzienā no tās saskatāma Slutišku krauja. Slutišku sādžā atrodas ūdenstūristu piestātne. Slutišku sādžu ar Markovas pilskalnu savieno ap 2 km garā Markovas izziņas taka.