Daugavas loki. Laivošana no Slutišķiem līdz Kraujai ~ 30 km

Slutišku vecticībnieku sādžas vietā 15. – 17. gs. atradās apmetne un kapsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā šeit atrada lietuviskas izcelsmes senlietas. 17. gs. otrā pusē Latvijā ienāca krievu vecticībnieki, kas glābās no reliģiskās vajāšanas etniskajā dzimtenē. Tie nezināja par apmetnes esamību, tādēļ savas mājas uzcēla uz senajiem kapiem. Mūsdienās Slutiškiem ir sādžas tipa plānojums ar Latgales novadam raksturīgām ēkām ar apdarinātiem logiem, rotātām durvīm un ažūrām fasādēm. Slutišku vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. Šeit jānoklausās muzeja gida stāstījums. No Daugavas ielejas pamakrasta augšdaļas paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Dienvidu virzienā no tās saskatāma Slutišku krauja. Slutišku sādžā atrodas ūdenstūristu piestātne. Slutišku sādžu ar Markovas pilskalnu savieno ap 2 km garā Markovas izziņas taka.

Slutišķu krauja: 2 km lejpus piestātnes, labajā krastā atrodas Slutišķu krauja uz kuras virsotni ved kāpnes, augšā ir labiekārtota atpūtas vieta ar izciliem ainaviskiem skatiem. Pretējā krastā ir neliela smilšaina pludmale.

Ververu krauja: pēc 400 m kreisajā pusē ir Ververu krauja. Tā ir 42 m augsta kvartāra iežu krauja. Pakājē atsedzas arī augšdevona smilšakmens, 20. gadsimta 30.-jos gados te, smilšakmeņos, bijusi ala. Nogāzes slīpums sasniedz 38 grādus. No kraujas paveras, iespējams, Latvijā krāšņākais skats – “Daugavas vārti”. Krauja nav labiekārtota, norobežota, jābūt uzmanīgiem. Posms, kas ietver Slutišķu un Ververu kraujas, ir daļa no ģeomorfoloģiskā pieminekļa „Daugavas vārti”, kas iezīmē Daugavas senlejas sašaurinājumu starp piegulošajām Latgales un Augšzemes augstienēm. Šajā vietā senlejas platums sasniedz tikai 500-600m un to abās pusēs norobežo līdz 40m augstās pamatkrasta kraujas. Pret pašu krauju un atpūtas vietu laivošanai jāizvēlas kreisā puse, jo labajā var būt lielas krāces vai pat neizbraucama upe pie zemāka ūdenslīmeņa. Straume dotajā posmā ir diezgan spēcīga.

Vasargelišķu skatu tornis. Uzkāpjot 24m augstajā skatu tornī, no putna lidojuma var aplūkot ainavas un gleznainos Daugavas lokus. Pa kreisi visā krāšņumā redzams Rozališķu loks. Savukārt pa labi paveras skats, kas attēlots uz 10 latu naudas zīmes. Ņemiet „desmitnieku” un brauciet salīdzināt! Pēc 500m labajā krastā ir kempings „Ozianna”, kas ir populārs ūdens maršrutu sākumu un beigu punkts, kā arī nakšņošanas vieta gan teltīs, gan labiekārtotām mājās. 4km zemāk pa straumi labajā krastā ir pieturvieta ar iespējām piebraukt ar a/m un kraujas augšā labiekārtota atpūtas vieta .Te ir iespējamā vieta nakšņošanai, un arī pretējā krastā nedaudz augšup pa straumi var pārnakšņot. Kreisajā krastā pretī dotai pieturvietai ir Sīkeles luterāņu baznīca.

Dinaburgas pilskalns 1209. gadā lietuviešu sabiedrotais Jersikas ķēniņš Visvaldis pēc zaudējuma krustnešiem bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams savas valsts daļu (Lotigolu) kā lēni. Domājams, ka tagadējais Daugavpils novads ar Naujenes pili (Novene) palika Visvalža valdījumā līdz viņa nāvei 1239. gadā, kad ar bīskapa Nikolaja atļauju Jersikas valsti ieguva Livonijas ordenis. 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāva nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju. Pēc Lietuvas dižkunigaiša Mindauga nogalināšanas 1264. gada 23.decembrī Polockas un Vitebskas kņazs Gerdenis Rīgā noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētas rāti un Livonijas ordeņa mestru Konrādu fon Mandernu, kurā apņēmās atkāpties no Lotigolas zemes un “nepretendēt uz to zemi, ko Polockas kņazs Konstantīns bija atdevis ordeņa mestram un brāļiem, kas pakļauti Rēznai” (Mākoņkalna pilskalnam pie Rāznas ezera?). Savukārt Livonijas ordenis atteicās no pretenzijām uz Polockas zemi.Pēc lietuviešu karagājieniem pāri Daugavai un Dubnas kaujas Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas izplānoja jauna “Daugavas cietokšņa” (Dünaburg) celšanu pie latgaļu Naujenes pils. Dinaburgas pils celšanas gads nav precīzi zināms, bet pieņem, ka tas varējis notikt ap 1275. gadu, taču ne vēlāk par 1277. gadu. Pēc cita uzskata pils uzcelta jau 1273. — 1274. gadā. Lietuvas dižkunigaitis Traidens ar lielu karaspēku, kurā bija arī loka šāvēji no Zelta Ordas pakļautajām Polockas, Vitebskas un Smoļenskas kņazu zemēm. Apvienotais karaspēks četras nedēļas aplenca Dinaburgas pili, bet nespēja to ieņemt un nodedzināt. Tomēr 1281. gadā Lietuvas ķēniņš Traidenis iekaroja Jersikas pili un apmainīja to pret Livonijas ordenim piederošo Dinaburgas pili. 1313. gadā mestrs Gerhards fon Jorke atjaunoja Dinaburgas pili, bet 1396. gadā to atkal nopostīja lietuvieši. 1403. un 1418. gadā dižkunigaitis Vītauts Dižais atkārtoti nopostīja cietoksni. 1413. -1414. gada ziemā Dinaburgas pili (Dimmebourg) apmeklēja ceļojošs viduslaiku bruņinieks un diplomāts Žilbērs de Lanuā, kas tālāk devās uz Lietuvu. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un Latgalē. Pēdējais Daugavpils komturs Georgs līdz 1559. gadā bija spiests atstāt Dinaburgas cietoksni, jo Livonijas ordenis ieķīlāja Daugavpili Lietuvas dižkunigaitim un Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV pilnībā sagrāva seno pili un tirdzniecības apmetni pie tās un nodibināja jaunu nocietinājumu — Dinaburgas skansti 19 km lejpus Dinaburgas pils. Pie bijušās Dinaburgas pils izveidojās Hofzumbergas (Hof zum Berg), vēlāk Hoftenbergas muiža. Ir saglabājušās pils drupas, pilskalnā izveidots šīs pils mūra makets Blakus atrodas Dinaburgas dabas taka un atpūtas vieta “Bruninieku laukums, piemērota nakšņošanai (jāsaskaņo ar Naujenes pagasta pārvaldi). Jāņem vērā, ka no laivu piestātnes līdz autostāvvietai ir ap 300m un kalnā, līdz ar to laivu izkraušana vai iekraušana ir apgrūtināta. Pēc 1,7km labajā krastā ir piestātne pie brīvdienu mājas „Beibuki”, kas atrodas augtā kraujā, kur laivotaji var dabūt naktsmājas.